Ar kājām gaisā pirmdienā jeb, kad hobijs kļūst par tavu darbu

Šis blogs vienmēr bijis kā sava  ” tā lieta” blakus visiem ikdienas darbiem, kas tika darīti, ļaujot ievilkt elpu pēc “oficiālajiem darbiem”. Katram cilvēkam taču nepieciešama kaut viena nodarbe ārpus darba, kas liek ar lielāku entuziasmu doties mājās vai piecelties no rīta agrāk.

Taču šobrīd ir bijis salīdzinoši liels klusums, kuru esmu apņēmusies lauzt. Kāpēc klusums ?

Kad  hobijs kļūst par ikdienas darbu, kas šajā gadījumā ir Colette, savā ziņā diena ir tik piepildīta, ka neatliek laika papildus savām lietām- blogam- jo tu jau dari savu lietu 24 stundu garumā( ierastajam darba laikam pieskatu arī nakts stundas, kad galvai iziet cauri simts un viena doma).Un atļaušos teikt, ka esmu darā 24 stundas diennaktī.

Tagad ikdienā cītīgi krāsoju koka bumbas, veidoju visādus vizuālus priekus. Vārdu sakot,katras mazas meitenes bērnības sapnis par nākotnes nodarbošanos ( vismaz manā gadījuma, uzklausot  citas mazas dāmas, redzot, ka ikdienā krāsoju, griežu, taisu rotas utt.)
Kā viss ir patiesībā?

DSC_0732_blogam

Jā, savu darba laiku regulēju pati! Varu ierasties darbnīcā kaut plkst.12 pa dienu un jau vairs neatceros, ko nozīmē celties ar modinātāja skaņu. Bet lielais “BET”slēpjas tajā, ka izeju no darba ātrākais pus septiņos vakarā un ar to darba diena nebeidzas. Pats no sevis dators mājas atveras, un nekontrolēti galvā šaudās domas “par un ap”  pirms tiem  plkst 12 no rīta.

Un nav tā, ka nolakotiem nagiem staigāju riņķī, pasludinot sevi par radošo uzņēmēju vai ko tādu. Ar to gribēju teikt: uzlakoti nagi ir, bet visa, visa atbildība ir uz pašu, visu dari pats un atskaities savai sirdsapziņai. Nav vairs tā cita, kam “nevilšus” nodod nevēlamus darbus, kam palūgt izdarīt tavā vieta. Izklausās jau baigi forši, ka visu pats, pats sev priekšnieks un citas no žurnāliem izķertas efektīvas frāzes. Bet, kad reāli saproti ko tas nozīmē, nedaudz pamainās viedoklis.

Un nebija nemaz tik viegli pierast pie iedotās brīvības. Tā bailīgā sajūta, kad izej pusdienlaikā un esi prom vairāk kā stundu, un sāk rasties iekšējs satraukums. Par ko? Pati nezinu par ko, jo man taču nevienam nav jāatskaitās cik ātrā solī dodos pa pilsētu. Reizēm gan šķiet, ka tas ir vēl grūtāk- atskaitīties sev- jo pret sevi esmu daudz kritiskāka un atbildīgāka. Vai mēs mākam izmantot sev iedoto brīvību ? Šķiet, ka es to pavisam noteikti vēl mācos.

Un četru mēnešu laikā vien 5 dienas ir bijušas tādas, kad paņemu sev vienkārši brīvu, lai atpūstos ne tikai no darbiem, bet arī nemitīgās domāšanas. Un šoreiz neder- aizej mājas un atslēdzies.

Protams, nevar aizmirst vienmēr visiem aktuālo finansiālo pusi. Ziniet, ir reizes, kad ilgojos pēc diezgan pamatīgas, kārtīgas rutīnas. Pēc tās rutīnas, kad konkrētā datumā mans virtuālais maciņš saņem ikmēneša papildinājumu konkrētā apmērā.

Ak jel, ceru, ka neizklausās pēc žēlabām, jo tā nav! Sēžu tak savā darbnīcā, drukāju šo rakstu pus astoņos vakarā, bet tajā pašā laikā esmu bezgala laimīga, ka varu ar tīru sirdsapziņu teikt- es mīlu to, ko daru un tas ir tas par ko vienmēr esmu sapņojusi. Tikai pašam jāiemācās savi sapņi savienot ar realitāti, adaptējot tos ikdienas situācijām, neatmetot ar roku pie pirmajām zaudētajām ekspektācijām.

Ar to visu tik gribēju teikt, ka “hobijs ir mans darbs”nav tik perfekts savā izpildījumā kā varētu likties. Tas ir daudz, daudz grūtāk kā algots darbs, bet tajā pašā laikā dod daudz saturīgāku dzīves piepildījumu.

Tiekamies jau nākošajos postos!

Foto: L. Mihailovs

2 thoughts on “Ar kājām gaisā pirmdienā jeb, kad hobijs kļūst par tavu darbu

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s